Olšūnu iesaldēšana. Donore pati sev.

06.03.2020

Intervija ar Dr. Evu Barkāni žurnālā “IEVA” (Nr.9/2020)

 

Arvien vairāk sieviešu rietumu pasaulē un ASV izvēlas iesaldēt savas olšūnas. Mediķi to dēvē par otru lielāko revolūciju pēc hormonālās kontracepcijas izgudrošanas, bet pasaules mediji – par jauno auglības trendu un nākotnes apdrošināšanu. Kā šī procedūra notiek? Kādi ir ieguvumi, un vai tā var būt bīstama?

Iesaldēt laiku

Pēdējos piecos gados olšūnu iesaldēšana kļuvusi par karstu tēmu gan reproduktīvās veselības speciālistu kongresos, gan sociālajos tīklos, gan draudzeņu sarunās. Par olšūnu iesaldēšanas iespējām pasaulē stāsta ar dažādiem skaļiem saukļiem: esi pati sev donore; apdrošini savu nākotni; iesaldē olšūnas – iesaldē laiku!

Pasaulē arvien vairāk mileniāļu paaudzes sieviešu izlemj savus ietaupījumus atvēlēt šai visai dārgajai procedūrai, savukārt tām, kuras to nevar atļauties, piedāvā speciālus aizdevumu plānus. Interesanti, ka, piemēram, Amerikā olšūnu iesaldēšana kļuvusi par populāru dāvanu, ko vecāki pasniedz savām meitām, sasniedzot pilngadību. Savukārt lieli uzņēmumi šo procedūru savām darbiniecēm pat apmaksā, lai tā motivētu sievietes vairāk pievērsties karjerai, nevis ģimenes plānošanai. Piemēram, Google un Facebook to sāka darīt vēl 2012.gadā, izraisot diskusiju par šādas rīcības ētiskajiem aspektiem.

Kas tad ir tie iemesli, kas sievietēm liek izšķirties par šādu soli? Kā norāda kāda Lielbritānijā nesen veikta pētījuma autori – tā nebūt nav sieviešu vēlme pievērsties tikai un vienīgi karjerai un aktīvai sociālai dzīvei. Iespējams, izšķirīgā nozīme ir tam, ka mūsdienās sievietei vajag arvien ilgāku laiku, lai atrastu piemērotu partneri.  Viņa vēlas izvairīties no potenciālās nožēlas novecošanas dēļ un situācijas, kad vajadzība sameklēt partneri kļūst izmisīga apkārtējo spiediena  un bioloģiskā pulksteņa tikšķu dēļ. Šim izmisumam pat radīts speciāls termins – panic partnering, kad sievietes riskē iesaistīties nepareizajās attiecībās tikai tādēļ, lai tiktu pie bērna. Tad, lūk, nevēlēdamās piedzīvot paniku saistībā ar šo tik intīmo un svarīgo jautājumu, sievietes arvien biežāk izvēlas nodrošināt sev iespēju kļūt par mammu tieši tajā brīdī, kad visi apstākļi sakritīs iespējami labākajā veidā.

Arī Latvijā – pieaugums

Olšūnu iesaldēšana iespējama arī Latvijā. “Pasaulē šis process ir kā sniega bumba, kas veļoties kļūst arvien apjomīgāka. Par to pārliecinos, apmeklējot ārstu kongresus un seminārus ārvalstīs, runājot ar kolēģiem, “ stāsta ginekoloģe Eva Barkāne.  “Arī pie mums skaitļi lēnām, tomēr pieaug. Pēc atkausēšanas izdzīvojušo olšūnu un grūtniecības iestāšanās procents ir ļoti augsts.” Iespēju iesaldēt olšūnas ārste salīdzina ar revolūciju – sieviete pati var plānot savu dzīvi un potenciālās ģimenes izveidi, turklāt tiek atrsisinātas vairākas problēmas, ar kurām spiestas saskarties sievietes mūsdienās. “Varētu teikt, ka runa vairāk ir nevis par medicīnisko sasaldēšanu, bet par tā dēvēto social freezing. Agrāk ārsti piedāvāja šūnas iesaldēt lielākoties medicīnisku indikāciju dēļ, piemēram, ar vēzi slimojošām sievietēm pirms staru vai ķīmijterapijas, bet tagad to arvien biežāk izvēlas darīt arī jaunas un veselas sievietes. Tagad sievietei ir iespēja kļūt par olšūnas donori pašai sev – jo viņa ir jaunāka, jo labāk (protams, to var darīt tikai pilngadīga sieviete). Un es uzskatu – tas ir labi, ka medicīna šādu iespēju piedāvā,” savu viedokli pauž Eva Barkāne. “Mēs dzīvojam unikālā laikmetā – izmaiņas visās dzīves jomās norit superātri, mainās sociālā vide, sociālie likumi, dzīvesveids. Mūsdienās nevienam vairs nav sabiedrībai jāatskaitās par savu attiecību modeli: vai esi reģistrētā laulībā vai ne; vai tava laulība ir tradicionāla vai viendzimuma; vai sieviete izvēlas tikt pie bērniņa, būdama attiecībās vai  viena,  – laikmets to visu pieļauj. Vairs nav jāizdara tik strikta izvēle attiecībā pret partneri. Daudzām sievietēm svarīgākais ir studijas un karjera, vēlēšanās apgūt arvien ko jaunu, bet tas prasa laiku  un finansiālus ieguldījumus, ģimenes plānošana nav prioritāte. Man mūsdienu Latvijas sievietes šķiet kā tādas Alises Brīnumzemē – viņas grib izpētīt, izzināt, nebaidās pārkāpt robežas tiešā un pārnestā nozīmē.

Ne mammas, ne vecmammas neko tādu nevarēja atļauties – vienkārši izbaudīt dzīvi, iztrakoties, apceļot pasauli. Taču laiks nav olšūnas pusē. Citādi ir, ja olšūnas ir iesaldētas,  – tas garantē saglabātu sievišķo ģenētisko materiālu. Tiesa, nav gan garantijas, ka attiecības izveidosies. Taču, ja piemērots partneris tā arī neatrodas, tad sievietei ir iespēja olšūnas apaugļot ar donora spermatozoīdiem, kas tā arī bieži notiek. Olšūnas var iesaldēt arī sieviete, kura ir attiecībās ar vīrieti, kas nevēlas bērnu. Jebkurā gadījumā, iesaldējot šūnas, sieviete nodrošinās priekšdienām – iegūst drošību. Tātad iesaldētas olšūnas sniedz zināmu mieru vismaz vienā (bet ļoti būtiskā!) jomā, “ uzskata ginekoloģe. Tehnoloģijas turpina attīstīties, un pēdējos gados radīta uzlabota olšūnu iesaldēšanas tehnoloģija – olšūnu vitrificēšana, kas dod iespēju olšūnas sasaldēt, saglabājot tām labāku dzīvotspēju pēc atsaldēšanas.

Pati lielākā šūna

Lai izprastu procedūras jēgu, vispirms ir jāsaprot, kas tad īsti ir olšūna. Lai gan visas it kā esam izglītotas , tomēr sabiedrībā joprojām cirkulē dažādi mīti un trūkst zināšanu.

Mūsu ķermeni veido milzīgs daudzums somatisko šūnu (asinsšūnas, ādas, kaulu šūnas u.c.), un tās visas ķermenī  cikliski atjaunojas – trīsdesmit dienās, trijos mēnešos, septiņos gados, bet atjaunojas. Vīriešiem atjaunojas arī vīrišķās dzimumšūnas spermatozoīdi – tas notiek vidēji 72 dienās. Olšūna, sievišķā dzimumšūna, kas satur sievietes ģenētisko kodu, ir vislielākā šūna – 100 mikronu – bet pats galvenais – tā ir vienīgā šūna, kas nekad neatjaunojas. Olšūnas vecums ir tieši tāds pats kā sievietei. “Meitenītei, vēl esot mammas vēderā, ir vairāki miljoni olšūnu, bet piedzimstot – vairs tikai ap 500 tūkstošiem. Neizpildot savu funkciju, šūnas pakāpeniski iet bojā – to sauc par atrēziju. Pilnu attīstības ciklu iziet mazāk nekā viens procents olšūnu, bet 99 procenti netiek izmantoti. Kad sievietei līdz ar pirmajām menstruācijām sākas fertilais dzīves posms, olnīcās ir vairs tikai 300 tūkstoši olšūnu, bet trīsdesmit septiņos gados – vien 32 tūkstoši. Atrēzijas procesu nevar apturēt, un mūsdienu zinātne vēl nav izdomājusi, kā to palēnināt. Līdz ar to uzskata, ka olšūnu rezerves ir pietiekami lielas līdz 37 gadu vecumam, un ir izpētīts – ja mazuli plāno 23 gadu vecumā, tad ar 90 procentu varbūtību ģimenē, iespējams, būs trīs un vairāk bērnu. Ja no 32 gadiem – tad ar šādu pašu varbūtību būs viens bērns. Sievietes vecumam pieaugot, iespējamo bērnu skaits samazinās, tādi ir dabas likumi, “ skaidro ārste.

Olšūnu kvalitāte samazinās proporcionāli sievietes vecumam, jo tavām olšūnām ir tieši tikpat  daudz gadu, cik tev. Jo vecāka olšūna, jo vairāk tai ir DNS struktūras bojājumu dalīšanās procesā, mainās arī hormonu sintēze un metabolisms. “Mēs dzīvojam laikmetā, kad mainās sabiedrība, uzskati, tehnoloģijas, bet bioloģija nemainās un nemainīsies nekad!” uzsver Eva Barkāne. “Mūsdienās ir visas iespējas ilgāk justies un izskatīties jaunākām, mēs vairs nenomokām sevi ar fiziski smagu darbu, ēdam kvalitatīvu pārtiku, rūpējamies par savu izskatu, fizisko formu un garīgo labsajūtu, tomēr saglabāt dzimumšūnas jaunas – to mēs nespējam. Izvēloties labu pārtiku un sportojot, mēs uzturam veselas somatiskās šūnas, bet nevaram būtiski ietekmēt savas reproduktīvās šūnas. Patiesībā ir pat sliktāk – kā vēsta jaunākie zinātniskie pētījumi, mūsdienu sievietēm vidējais vecums, kad sākas menopauze, samazinājies no 52 gadiem, uz 49,5. Iespējamie iemesli – stress, piesārņota vide, uzturā ir pārāk maz labo taukskābju, kas piedalās steroīdo hormonu sintēzē.”

Jo agrāk, jo labāk

Bioloģiski vislabākais laiks olšūnas iesaldēšanai būtu 18 – 25 gadu vecumā, vēl līdz 32 gadiem olšūnām ir pietiekami laba kvalitāte. No bioloģijas viedokļa kritiskais brīdis sievietei ir 37 gadu vecumā, kad olšūnu daudzums un kvalitāte strauji sāk pazemināties.

Ārste stāsta, ka Latvijā olšūnas visbiežāk iesaldē sievietes 35 – 40 gadu vecumā, visbiežāk cerībā, ka tomēr izdosies sastapt īsto partneri un sapnis par pilnvērtīgu ģimeni piepildīsies. Šajā vecuma grupā sievietes parasti arī jau sasniegušas finansiālu stabilitāti un var atļauties olšūnu iesaldēšanu. “Pie manis arī ir vērsušās vairākas sievietes bez pastāvīga partnera, kas bija izlēmušas pusi paņemto olšūnu apaugļot ar donora spermu, bet otru pusi iesaldēt – lai gaida īsto brīdi,“ stāsta ginekoloģe. “Tā ir tāda diezgan tipiska situācija, kas veidojusies vairāku iemeslu dēļ: tuvojas četrdesmit gadu, sieviete ir izmisīgi centusies atrast partneri, nodibināt ģimeni, bet tas nav izdevies, sieviete nonākusi visu iespējamo stresa veidu ietekmē vienlaikus – ir emocionālais, hormonālais, fiziskais, sabiedrības radītais un bioloģiskais stress (ja nu es tā arī nesatikšu īsto vīrieti – olšūnas taču noveco!). Un tad tiek pieņemts lēmums kļūt par donori pašai sev. Es sievietes šajā procesā atbalstu, “ uzsver daktere Barkāne.

Tomēr paliek jautājums – gados jaunā olšūna pēc apaugļošanas tomēr būs jāievieto atpakaļ sievietes ķermenī, kuru laiks nebūs saudzējis? Pārējo orgānu sistēmas taču pa to laiku arī noveco. Bet ārstei ir argumenti: “Dzemde pēc būtības ir hormonāli  jutīgs muskulis. Tā nepiedzīvo tik strauju ģenētisku novecošanu kā olnīcas. Protams, ir jāpārliecinās, vai dzemdei gadu gaitā nav izveidojušās būtiskas anatomiskas izmaiņas, piemēram, lieli miomas mezgli, vai nav bojāts dzemdes dobuma iekšējais slānis jeb endometrijs (tā var notikt, ja bijušas vairākas dzemdes dobuma tīrīšanas un aborti). Ja dzemde kā anatomiska struktūra ir labā stāvoklī, tad ar sintētisku hormonu palīdzību iespējams izveidot receptīvu dzemdi, kas spējīga implantēt apaugļotu olšūnu.”

Kā tas notiek?

Vispirms ir konsultācija, kad sieviete izstāsta par savu individuālo situāciju un iecerēm. Olšūnu ieģūšanas  process ir tieši tāds pats kā tad, ja notiek ārpusķermeņa apaugļošana. Olšūnu stimulācija kopumā notiek viena menstruālā cikla ietvaros – no cikla 2.-3. dienas vidēji desmit dienu pēc kārtas injicē FSH jeb folikulstimulējošo hormonu (tas ir hormons, kas menstruālā cikla laikā organismā veidojas dabiski – tik daudz , lai pietiktu viena vai divu folikulu nobriešanai, stimulācijas procesā sieviete saņem vairāk šā hormona.) Vēlāk tiek pievienots bloķējošs preparāts, kas neļauj notikt spontānai ovulācijai. Apmēram cikla 14. – 16. dienā notiek olšūnu iegūšana. Procedūra ilgst aptuveni 30 minūtes, paciente guļ intravenozā miegā. Skaidro Eva Barkāne: “Caur maksti punktējam folikulus un atsūcam folikulāro šķidrumu kopā ar olšūnām. Iegūto materiālu nododam tālāk laboratorijā embriologiem, kas, skatoties mikroskopā, speciāli apstrādā iegūtās olšūnas, izvērtē to kvalitāti. Tad olšūnas ieliek šķidrajā slāpeklī mīnus 197 grādu temperatūrā. Sasaldēto materiālu var glabāt neierobežoti. Mūsu klīnikā slēdzam līgumus uz 10 gadiem.”