Olšūnu ziedošana – augstākās cēlsirdības un cilvēciskās empātijas pierādījums

Intervija ar reproduktīvās medicīnas centra „Embrions” vadītāju dr. Gintu Treiju.

No visām ārpusķermeņa apaugļošanas procedūrām apmēram 5 % gadījumu  ir nepieciešams izmantot donoru olšūnas.

Latvijā neauglīgo pāru skaits pavisam droši ir daudz lielāks nekā to sieviešu skaits, kuras izvēlas kļūt par olšūnu donorēm.

Cilvēku sapņi, mērķi un dzīves prioritātes ir tik dažādas. Tas var būt sapnis par labu karjeru, pasaules apceļošanu, lielu māju piepilsētā, uzticamu un mīlošu dzīvesdraugu… Tomēr cilvēka sapņu sapnis jebkurā laika periodā, kamēr vien cilvēce sevi atceras, ir vēlme kļūt par vecākiem. Sapnis turēt rokās tikko piedzimušu mazuli, vērot viņa pirmos soļus, mācīt lasīt un apgūt dzīves svarīgākās vērtības ir tik cilvēcīgi, ka visi citi sapņi agrāk vai vēlāk tiek pakārtoti šī sapņa piepildījumam. Diemžēl ne visiem pāriem šis sapnis piepildās dabiski bez ārstu palīdzības.

Ar neauglības problēmām mūsdienās saskaras vismaz 11–13 % pāru. “Neauglības iemesli ir dažādi, savlaicīgi tos diagnosticējot un ārstējot, lielākai daļai pāru izdodas tikt pie saviem bērniņiem,” saka dr. Treijs. Tomēr ir situācijas, kad pat ar modernākajām neauglības ārstēšanas tehnoloģijām nav iespējams apaugļot sievietes olšūnas, jo to vienkārši vairs nav…  Visbiežāk to novēro tajos gadījumos, kad sieviete ir saņēmusi staru vai ķīmijas terapiju sakarā ar ļaundabīgu audzēju, ir izoperētas abas olnīcas vai ir iestājies priekšlaicīgs olnīcu izsīkums jeb menopauze. Reizēm olšūnas organismā ir, bet tās nenobriest un neapaugļojas kāda olnīcu ģenētiska vai funkcionāla traucējuma dēļ.

“Nākotnē ar biotehnoloģiju palīdzību varēsim panākt, lai vajadzības gadījumā olšūnas organismā izveidotu no cilmes šūnām. Pagaidām nākas samierināties ar to skaitu olšūnu, kas katrai sievietei ir atvēlēts,” stāsta dr. Treijs.

Dr. Treijs mierina, ka izmisumam nav iemesla, jo sievietēm, kurām dažādu problēmu dēļ nevar būt bērni, anonīmi un nesavtīgi spēj palīdzēt olšūnu donores.

Olšūnu rezerve

Lai saprastu šī stāsta būtību, ir jārunā par olšūnu rezervēm. Olšūnu rezerves sievietei izveidojas jau tad, kad viņa pati kā auglis attīstās savas mātes ķermenī. To skaits ir milzīgs – vairāki miljoni. Kaut arī negatavo olšūnu skaits ir ļoti liels, dabā ir iekārtots tā, ka tūlīt pēc meitenītes piedzimšanas olšūnas sāk atrezēties jeb atmirt. Meitenei sasniedzot pubertātes vecumu, abās olnīcās kopā ir palikušas „tikai” 400 000–500 000 olšūnu. Auglīgajā dzīves periodā  (no pirmās menstruācijas līdz pēdējai menopauzē) sievietei no olnīcām cikliski attīstās un izdalās aptuveni 400–500 pilnībā nobriedušas un apaugļoties spējīgas olšūnas. Diemžēl pārējās pakāpeniski atmirst un netiek izlietotas. Runājot par sievietes organismu, olnīcas ir tas orgāns, kurš no visiem orgāniem dzīves laikā vismazāk tiek izmantots racionāli – tikai 1 %, atlikušie 99 % netiek likti lietā.

Piedaloties olšūnu donoru programmā, sieviete papildu iztērē vien nieka 15–30 olšūnas, kas pēc būtības neizraisa būtiskus zaudējumus viņas dabīgajā olšūnu ciklā, – tik un tā tās būtu paredzētas bojāejai. Olšūnu ziedošana vairāk ir psiholoģisks akts.

Olšūnu ziedošana

Par olšūnu donori var kļūt jebkura sieviete, kura jūt vēlmi palīdzēt piepildīt kādas citas ģimenes sapni par mazuli. Ārsta skatījumā donorei ir jābūt fiziski, garīgi un reproduktīvi veselai vecumā no 18 līdz 35 gadiem, bez kaitīgiem ieradumiem un vēlams ar vismaz vienu pašas bērnu.

Sievietei, kura ir pieņēmusi lēmumu kļūt par olšūnu donori, ir jāsazinās un jāpiesakās vizītē pie ārsta kādā no reproduktīvās medicīnas centriem, piemēram, klīnikā “Embrions”. Sarunas laikā ārsts iepazīstinās ar procedūras etapiem, norisi un atbildēs uz neskaidrajiem jautājumiem. Pēc tam sekos nepieciešamie izmeklējumi, un donoru reģistrā tiks iekļauti sievietes dati – fiziskie parametri, veselības anamnēze, ģimenes anamnēze, personības īpašības un informācija par vaļaspriekiem, ja donore vēlas to izpaust.

Laiks no izmeklējumu veikšanas līdz olšūnu ziedošanas procedūrai ir dažāds – no dažām nedēļām līdz vairākiem mēnešiem, pat gadam. Tas ir atkarīgs no tā, kad topošo vecāku pāris, kam ir nepieciešama mākslīgā  apaugļošana, būs izvēlējies tieši konkrēto donori. Savas korekcijas ievieš arī menstruālais cikls, jo donores cikls ir jāsaskaņo ar tās sievietes ciklu, kurai dzemdē ir jāievieto apaugļotās olšūnas.

Donores medikamentoza stimulācija parasti sākas 2–3 menstruālā cikla dienā un ilgst vidēji 10–14 dienas. Šajā periodā noteiktā laikā ir jāveic medikamentu injekcijas un vidēji katru trešo dienu ir jāierodas klīnikā uz ultrasonogrāfiju, lai vērotu, kā aug folikuli. Kad ārsts uzskatīs, ka folikuli ir pietiekami izauguši un olšūnas ir gatavas izņemšanai, intravenozā narkozē tiek veikta folikulu punkcija un olšūnu iegūšana. Visas iegūtās olšūnas laboratorijā tiek apaugļotas ar neauglīgās sievietes partnera spermatozoīdiem un ievietotas speciālos termoskapjos, kas nodrošina ideālu vidi šūnu augšanai – identisku sievietes organismam. Pēc punkcijas donore saņem rekomendācijas par dzīvesveidu un medikamentu lietošanu, ja tādi ir nepieciešami. Pēc olšūnu ziedošanas ir nepieciešama vēl viena kontroles vizīte, kas ir nākamā menstruālā cikla 5–7 dienā.

Ja runājam par iespējamiem blakusefektiem, ar ko varētu būt saistīta procedūra, tad kā būtiskākā ir jāpiemin olnīcu hiperstimulācijas sindroms, kas var skart 1 % gadījumu. Tā izpausmes ir diskomforts vai sāpes vēdera lejasdaļā, vēdera pūšanās. Sūdzības parasti izzūd, sākoties menstruācijām, un pašsajūta atkal normalizējas.

Ja sieviete vēlas atkārtoti kļūt par donori, dr. Treijs to iesaka darīt ne biežāk kā 2–3 reizes gadā, jo olnīcām pēc stimulācijas ir jāatgriežas ierastajā ritmā. Apgalvojumi, ka olnīcu stimulācijas laikā izmantotie medikamenti ilgtermiņā paaugstina audzēju vai neauglības risku un paātrina olnīcu novecošanos, ir pretrunīgi un teorētiski varētu attiekties uz sievietēm, kas procedūru ir veikušas vairāk nekā 12 reizes. Latvijā šo procedūru donorēm neiesaka veikt vairāk par 5–6 reizēm.

„Mēs, ārsti, ļoti vēlētos, lai sievietes izmainītu attieksmi pret šo, tik īpašo, ziedošanas formu un lai pieaugtu to sieviešu skaits, kas vēlētos ziedot savas olšūnas, un tās pietiktu visiem pāriem, kas to gaida,” cerību pauž dr. Treijs. Pēc mūsu valsts likumdošanas, katra donore var palīdzēt piedzimt ne vairāk kā trim mazuļiem. Tas var notikt vienā un tajā pašā vai arī dažādās ģimenēs.

„Olšūnu ziedošana ir augstākās cēlsirdības un cilvēciskās empātijas pierādījums,” uzsver dr. Treijs.

 

c