Laime palīdzēt tikt pie bērniņa

07.03.2018

Trīs bērnu māmiņa, kurai šobrīd ir 29 gadi, jau piecas reizes ir ziedojusi savas olšūnas sievietēm, lai palīdzētu viņām tikt pie mazuļa.

„Es vēlējos, lai ģimenēm, kam ir mazāk paveicies, arī būtu bērniņš. Man bija iespēja palīdzēt, lai būtu vairāk bērniņu, kurus gaida un sagaida. Ne visi vēlas ņemt mazuli no bērnunama, sievietei tomēr gribas pašai bērnu iznēsāt un dzemdēt,” savus apsvērumus stāsta jaunā sieviete, kuras identitāte saskaņā ar likumdošanu nav atklājama, tādēļ iesaka sevi saukt par Ievu.

Arī Ievas paziņu lokā ir cilvēks, kam nebija lemts dabiskā ceļā tikt pie sava bērniņa, un tas bija vēl viens pamudinājums olšūnu ziedošanai. Galu galā, arī pašas bērni bija apliecinājums, ka Ievas olšūnas ir spēcīgas un bērni – veselīgi. Piedevām, olšūnas sievietes dzīves laikā nobriest vairāk, nekā ir nepieciešams…

Ideja kļūt par donori radās vienas dienas laikā. Nekavējoties sekoja rīcība – jau tajā pašā dienā jaunā sieviete sazinājās ar klīniku “Embrions”, vienojās par vizīti pie dr. Evas Barkānes un izmeklējumiem.

„Sākumā gan bija mazliet bail. Kā vienmēr, kad kaut ko nezini un par to kāds ir tikai stāstījis vai esi tikai lasījis,” savās pārdomās dalās Ieva. Tomēr ārsti bijuši tik sirsnīgi, ka šaubām nav bijis pamata!

„Olšūnu paņemšana notiek narkozē, un ir tik patīkami, kad pamosties un tevi sagaida silta tēja ar konfektēm! Tik jauka attieksme bija jau no paša procesa sākuma – “Embrions” ārsti ļoti pacietīgi izskaidroja, kā viss notiek, parādīja uzskatāmi procesu attēlus un arī ļoti godīgi izstāstīja gan par to, kā notiek olšūnu stimulācija, gan par to, ka dažreiz gadās negaidītas organisma reakcijas, kas nav bīstamas, taču var būt nepatīkamas. Bet man nekas tāds nebija!”

Ārsti brīdināja, ka viss nenotiek uzreiz – būs jānogaida, līdz kāds pāris izvēlēsies viņu par olšūnu donori, jo olšūnu stimulācija un olšūnu punkcija notiek tikai tad, ja izvēle ir notikusi. Un tas notika drīz – apmēram mēneša laikā. Saņēmusi zvanu, Ieva saposās atbildīgajai misijai. Vēl jo vairāk tālab, ka vairākas reizes olšūnas saņēmējas tieši viņu izraudzījās kā vēlamāko starp vairākām donorēm.

Ieva uzsver: „Es ļoti vēlējos palīdzēt!”. Vienīgās neparastās sajūtas sagādājusi olšūnu augšana. „Jā, es to jutu! Iespējams, citas sievietes nejūt, bet man nebija šaubu – tās briest!” atceras Ieva. Turklāt vēlāk viņa tieši tikpat skaidri jutusi arī savu trešo grūtniecību, un to ārsti apstiprinājuši arī sonogrāfijā.

„Kad pēc olšūnu nodošanas bija pagājis krietns laiks, dažkārt iedomājos, nez, droši vien mazulis jau aug puncī. Vēlāk spriedu, vai nebūs jau pagājis pietiekami laika, lai būtu piedzimis… Reizēm iedomājos, ka varbūt ir piedzimusi meitiņa… Tomēr nekad nedomāju kā par saviem bērniem. Sevi ieprogrammēju, ka tiem bērniem ir savi vecāki, bet man – pašai savi bērni! Ar tādu nostāju un uzstādījumu arī kļuvu par donori, un šo savu izvēli es nenožēloju nevienu mirkli. Biežāk piedomāju tikai par to, vai viss ir kārtībā, kamēr vēl šūnas aug un attīstās, taču domas vienmēr ir pozitīvas. Man pat šķiet, ka ir bijis pāris, kurš mani izvēlējās vairākas reizes, lai viņu bērni būtu līdzīgi.”

Pašas bērni pirmās olšūnu nodošanas laikā bija 3–4 gadus veci. Un viņi vēl bija tikai divi. Pavisam drīz pēc olšūnu nodošanas pieteicās trešais mazulis. Ne gluži plānots, ne arī neplānots, bet tik un tā kā liels pārsteigums un pateicība par labajiem nodomiem. „Tagad tāds jauks puika, ka ne nopriecāties!” balsī jaušams neviltots lepnums. „Un nevienu mirkli neesmu nožēlojusi, ka esmu palīdzējusi piedzimt mazulim arī citās ģimenēs!”